ceturtdiena, 2013. gada 23. maijs

Galvenās lūgšanas

SVĒTĀ KRUSTA ZĪME

 DIEVA, TĒVA UN DĒLA UN SVĒTĀ GARA VĀRDĀ. AMEN.

Ar Krusta zīmi mēs apliecinām, ka esam kristieši. Šī zīme norāda uz divām svarīgām kristīgās ticības patiesībām: Vissvētāko Trīsvienību un cilvēces pestīšanas noslēpumu (krusts).
Svētā Krusta zīme ir īss, izteiksmīgs veids, kā mēs pagodinām un piesaucam Dievu. Jau pirmo gadsimtu kristieši ar šo zīmi sāka katru svarīgāku pasākumu. Tāds ieradums ir teicams un ļauj izpelnīties Dieva svētību.
Apzīmējot sevi ar krusta zīmi, dari to bez steigas un dievbijīgi. Šī īsā ceremonija ir skaista un izteiksmīga, ja to pareizi izpilda.

Galvenās ticības patiesības

PAR TICĪBAS PATIESĪBĀM

Pie ticības patiesībām pieder tas, ko cilvēcei ir atklājis Dievs. Ar to šīs patiesības atšķiras:
No tīri zinātniskām atziņām, kas ir cilvēka spēju un pūliņu dabisks rezultāts;
No maldiem vai māņticības, kas savukārt ir cilvēka trūkumu un vājību rezultāts.
Tātad „ticēt” nozīmē atzīt par patiesību visu to, ko Dievs cilvēcei ir atklājis. Dieva atklātās patiesības saskan ar pareizām cilvēku atziņām, jo katras patiesības dziļākais pamats ir viens un tas pats, t. i., Dievs.
Lai izvairītos no pārpratumiem, nekad neuzskati par ticības patiesību to, kas tāda nav, nedz arī par zinātnisku faktu to, kas nav pierādīts.

10 Dieva baušļi

DESMIT DIEVA BAUŠĻI

ES ESMU KUNGS, TAVS DIEVS.
1.      Tev nebūs citus dievus turēt līdzās man.
2.      Tev nebūs Dieva, tava Kunga, vārdu nelietīgi lietot.
3.      Tev būs svēto dienu svētīt.
4.      Tev būs godāt savu tēvu un savu māti.
5.      Tev nebūs nokaut.
6.      Tev nebūs laulību pārkāpt.
7.      Tev nebūs zagt.
8.      Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.
9.      Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu.
10.  Tev nebūs iekārot nevienu lietu, kas pieder tavam tuvākam.
Tas ir īss un izcils cilvēka dzīves likumu kodekss, kas ņemts no Sv. Rakstiem.
Pirmie trīs baušļi liek mums mīlēt Dievu, un septiņi pārējie liek mums mīlēt cilvēkus.

Baznīcas baušļi un gavēņa ievērošana

PIECI BAZNĪCAS BAUŠĻI

1.      Tev būs svētdienās un svētku dienās cienīgi piedalīties Svētajā Misē un atturēties no smagiem darbiem.
2.      Tev būs Baznīcas noteiktajās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un gavējamās dienās gavēt.
3.      Tev būs vismaz vienu reizi gadā izsūdzēt savus grēkus.
4.      Tev būs vismaz Lieldienu laikā pieņemt Vissvētāko Sakramentu.
5.      Tev būs palīdzēt uzturēt baznīcu un tās kalpus.
      „Kas jūs klausa, tas mani klausa; kas jūs nievā, tas mani nievā,” teica Kristus saviem mācekļiem (Lk. 10, 16). Rūpējoties par ticīgo pestīšanu, Baznīca uzliek viņiem zināmus pienākumus, kas ir norādīti Baznīcas baušļos.

Grēks un labie darbi, tikumi

PAR GRĒKU

Grēks ir Dieva vai Baznīcas baušļu apzināta un brīvprātīga pārkāpšana.
Cilvēks var apgrēkoties domās, vārdos un darbos, kā arī nepildot savus pienākumus.
Visi grēki nav vienādi: citi grēki ir mazi (ikdienišķie grēki), citi ir lieli (nāvīgie grēki).
Mazu grēku izdara tas, kas baušļus pārkāpj mazās lietās (vai arī svarīgās lietās, bet ne pilnīgi brīvi un apzināti).
Lielu grēku izdara tas, kas pilnīgi brīvi un apzināti pārkāpj baušļus svarīgās lietās. Vislielākie grēki ir tie, kas vērsti tieši pret Dievu vai apdraud cilvēku pestīšanu.
Ir jāsargās no ikviena grēka, jo grēkojot apvainojam Dievu un nopelnām sev sodu. Par mazu grēku cilvēks nopelna laicīgo sodu šinī dzīvē vai šķīstītavā. Ar lielu grēku cilvēks zaudē svētdarītāju Dieva žēlastību, visus savus nopelnus un nokļūst pazudināšanas briesmās.
Bieži atkārtodams kādu grēku, cilvēks iegūst ļaunu ieradumu jeb netikumu. Ikviens netikums ir bīstams, jo no tā gaužām grūti atradināties.
Biežāk sastopamie cilvēku ļaunie ieradumi saucas septiņi galvenie grēki, proti: lepnība, skopums, nešķīstība, skaudība, nesātība, dusmas, kūtrums.
Lai sekmīgāk izvairītos no grēkiem:
1)      lūdz palīdzību no Dieva,
2)      bieži attīri savu sirdsapziņu grēksūdzē,
3)      izvairies no grēka iemesliem,
4)      centies arvien disciplinēt savu gribu un tieksmes,
5)      ievirzi savus spēkus pozitīvā gultnē (atrodot arvien interesantu nodarbošanos, cenšoties pēc cildena mērķa).

PAR LABIEM DARBIEM UN TIKUMIEM

Lai sasniegtu mūžīgo dzīvi, nepietiek tikai sargāties no ļauna, bet jādara arī labi darbi. Pie vislabākajiem darbiem pieskaitāmi:
1)      Dieva godināšana,
2)      gandarīšanas darbi,
3)      tuvākmīlestības darbi.
Bieži darot labus darbus, mēs iegūstam attiecīgus ieradumus jeb tikumus. Visi labie ieradumi jābalsta uz četriem pamattikumiem, kuri ir šādi:
1)      gudrība, 2 )taisnība, 3)mērenība, 4) drosme.
Svarīgi ir iegūt morāliskus tikumus, kas ir pretēji cilvēku galvenajiem grēkiem. Šie tikumi ir pazemība, devība, šķīstība, labvēlība, sātība, lēnprātība, cītība labos darbos.
Tomēr par visiem tikumiem svarīgāki ir trīs teoloģiskie jeb dievišķie tikumi: ticība, cerība un mīlestība, jo tie mūs īpašā veidā saista ar Dievu un ir nepieciešami dvēseles pestīšanai. Dievišķos tikumus nav iespējams iemantot ar savām vien pūlēm, bet, kad cilvēks patiesi pēc tiem tiecas, Dievs viņam dāvā šo žēlastību. Šo tikumu saturs ir: Dieva atzīšana, paļāvība uz Dieva labvēlību un Dieva mīlēšana vairāk par visu citu.
Lai veicinātu sevī dievišķos tikumus:
a)      apzinīgi un dievbijīgi lūdzies,
b)      uzticīgi un paļāvīgi pildi Dieva gribu,

c)nebaidies atzīt savu ticību vārdos un darbos. 

Par Dieva žēlastību

PAR DIEVA ŽĒLASTĪBU

Ar saviem vien spēkiem mēs nevaram iemantot debesu valstību, jo šis mērķis ir pārdabisks. Tādēļ mums ir nepieciešama Dieva žēlastība.
Dieva žēlastība ir pārdabiska palīdzība, ko Dievs dod cilvēkam, lai viņš varētu iemantot mūžīgo dzīvi. Dievs dod gan palīdzētāju, gan svētdarītāju žēlastību.
1) Palīdzētāja žēlastība apgaismo mūsu prātu un iedvesmo gribu, lai mēs darītu to, kas nepieciešams dvēseles pestīšanai. Tādu žēlastību Dievs dod katram cilvēkam. Daudz labu domu un vēlēšanos rodas cilvēku dvēselē ik dienas un to nedrīkst ignorēt. "Lūk, es stāvu pie durvīm un klauvēju. Ja kāds sadzirdēs manu balsi un atvērs man durvis, es pie viņa ieiešu un turēšu ar viņu vakarmielastu um viņš ar mani" (Atkl. 3, 20). Cilvēkam ir pienākums ne tikai darboties līdzi Dieva žēlastībām, bet arī bieži pašam lūgt Dieva palīdzību.
            Der atcerēties, ka:
a)      meklējot Dievu, cilvēkam ir nepieciešama palīdzētāja žēlastība,
― lai spētu ticēt pārdabiskajām patiesībām,
― lai rastu mīlestību un paļāvību uz Dievu,
― lai spētu nožēlot savus grēkus;
b)      dzīvojot ar Dievu, ir atkal un atkal jālūdz viņa palīdzība,
lai izturētu labā
lai arī nāves brīdī atrastos Dieva žēlastībā.
1)      Kas Dievu klausa, tiem Dievs dāvā speciālu balvu, t.i., svētdarītāju žēlastību, kas cilvēkus vieno ar Dievu un dara tos par "dievišķās dabas dalībniekiem” (2. Pēt. 1, 4). Tas ir liels, brīnišķīgs noslēpums, jo, dzīvojot vienotībā ar Dievu, cilvēka dvēselē nemanāmi rit pārdabiskā dzīve.

Svētdarītāja žēlastība dara mūs tīrus no grēkiem, iesvētī mūsu dvēseli par Dieva mājokli, padara mūs par Dieva bērniem un dod tiesības uz debesu valstību. Šo žēlastību cilvēks saņem kristības Sakramentā, bet viņš var to arī pazaudēt, ja iekrīt smagā grēkā. Tāpēc, ja esam smagi apvainojuši Dievu, mums tas sirsnīgi jānožēlo, apņemoties pie pirmās izdevības grēkus izsūdzēt. Tā mēs jau tūlīt varam atgūt Dieva žēlastību. 

Sakramenti - Kristības sakraments

BAZNĪCAS SAKRAMENTI

Ar Kristus nāvi pie krusta un augšāmcelšanos, Dievs pavēra cilvēkiem iespēju saņemt dievišķo dzīvi, jo Kristus nāca, „lai tiem būtu dzīvība, un lai tā būtu pārpilnībā” (Jņ. 10, 10). Dievs grib, lai mēs dzīvotu no augšāmceltā Kristus dzīves. Šo dievišķās žēlastības dzīvi mēs varam saņemt caur sakramentiem.
Lai mūs atpestītu, Dieva Dēls pieņēma redzamu miesu, un tieši tāpat redzamas zīmes Viņš devis arī pestīšanas žēlastības saņemšanai. Sakramenti ir Kristus iedibinātas redzamas zīmes, caur kurām mēs saņemam dievišķo dzīvi.
Pirms 2000 gadiem „ļaudis mēģināja Viņam pieskarties, jo spēks izgāja no Viņa” (Lk. 6, 19). Tagad šīs zīmes ir iedarbīgas, jo sakramentos darbojas pats Kristus Svētā Gara spēkā.
Katrs sakraments dāvā tam atbilstošu žēlastību. Septiņi Baznīcas sakramenti skar visus posmus un svarīgākos brīžus kristieša dzīvei, pieaugam tajā, caur tiem mēs tiekam dziedināti un saņemam sūtību.
Baznīcā ir 7 sakramenti: Kristības, Iestiprināšanas, Euharistijas, Gandarīšanas, Slimnieku svaidīšanas, Priesterības (Ordinācijas) un Laulības sakraments.
Ar sakramentiem, kas ievada kristīgajā dzīvē ― Kristību, Iestiprināšanu un Euharistiju ― tiek likti pamati visai kristīgajai dzīvei. Ar Kristību piedzimuši jaunai dzīvei, ticīgie tiek Iestiprināšanas sakramenta stiprināti un Euharistijā saņem mūžīgās dzīvības Maizi ― Kristus Miesu un Asinis. Tādējādi ar šiem sakramentiem mēs arvien vairāk saņemam dievišķās dzīves bagātību.
Taču šo dzīvi mēs nesam „māla traukos" (2. Kor. 4, 7), jo Dieva bērna dzīve var tikt vājināta un pat zaudēta grēka dēļ. Jēzus Kristus, kurš atlaida grēkus paralizētajam un ļāva tam atgūt fizisko veselību (Mk. 2, 1― 12), gribēja, lai Baznīca Svētā Gara spēkā turpinātu Viņa dziedināšanas un pestīšanas darbu. Tāds ir Gandarīšanas un Slimnieku svaidīšanas sakramentu mērķis. Savukārt Priesterības (Ordinācijas) un Laulības sakramenti piešķir īpašu sūtību Baznīcā un kalpo Dieva tautas attīstībai.

KRISTĪBAS SAKRAMENTS

Kristība ir visas kristīgās dzīves pamats, piedzimšana dzīvei Svētajā Garā un durvis, caur kurām cilvēks ienāk Baznīcā un nonāk pie citiem sakramentiem. Tāpēc tas ir pirmais no sakramentiem, kuru pieņem tikai reizi dzīvē.
Kristība cilvēku atbrīvo no iedzimtā un visiem personiskajiem grēkiem un dāvā dievišķo dzīvi. Vecais cilvēks, grēka mantinieks, līdz ar Kristu tiek apbedīts, lai kopā ar Viņu augšāmceltos Dieva bērna dzīvei, „dzīvotu atjaunotu dzīvi” (sk. Rom. 6, 4). Tas ir jaunas dzīves sākums, atdzimšana no ūdens un Svētā Gara, "bez kuras neviens nevar ieiet Dieva valstībā” (Jņ. 3, 5). Tādējādi līdz ar Kristību cilvēks kļūst par Svētā Gara mājokli un tiek iekļauts Baznīcā.
Kristība tiek piešķirta, lejot kristības ūdeni uz kristāmā galvas un sakot: „N., es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā.” Parasti Kristības sakramentu piešķir priesteris vai diakons, bet, tā kā šis sakraments ir tik svarīgs mūžīgās atpestīšanas nosacījums, nāves briesmu gadījumā var kristīt ikviens cilvēks, pat nekristietis, ja vien vēlas to darīt to, ko pavēlējis Kristus.
Lai Baznīca piešķirtu šo sakramentu, priekšnosacījums ir vēlēšanās saņemt Kristību un ticība: „Kas tic un top kristīts, tas būs pestīts” (Mk. 16, 16). Tāpēc pat bērnam, kurš jau ir spējīgs saprast ticības patiesības (pēc 7 gadu vecuma), Kristībai ir īpaši jāsagatavojas: jāiepazīstas ar ticības mācību un kristīgajiem pienākumiem, jātic tam, ko māca Baznīca, un jānožēlo savi grēki.
Tā kā neatkarīgi no paša gribas cilvēks nāk pasaulē ar pirmdzimto grēku, arī maziem bērniem ir vajadzīga jaunā piedzimšana Kristībā, lai tie tiktu atbrīvoti no tumsas varas un saņemtu žēlastību kļūt par Dieva bērniem. Bērnu ticību apliecina vecāki un krustvecāki. Tāpēc ir svarīgi, lai Kristības sakramenta svinībās vecāki piedalītos ar izpratni un vēlāk nodrošinātu bērna ticības izaugsmi, palīdzot sagatavoties Gandarīšanas, Euharistijas un Iestiprināšanas sakramenta saņemšanai.

Tātad visu kristīto ticībai: vai tie būtu bērni vai pieaugušie, pēc Kristības jāpieaug un jāattīstās. Tāpēc kristībās ir vajadzīgi krusttēvs un krustmāte (vai vismaz viens no tiem), kuriem jaunkristītajam, bērnam vai pieaugušajam, viņa kristīgās dzīves ceļā. Tāpēc krustvecākiem ir jābūt katoļticīgiem un pašiem jau ievadītiem kristīgajā dzīvē ar Kristību, Iestiprināšanu un Euharistiju. 

Iestiprināšanas sakraments

IESTIPRINĀŠANAS SAKRAMENTS

Iestiprināšanas sakramenta saņemšana ir nepieciešama, lai Kristības žēlastība sasniegtu savu pilnību. Ja kristībā mēs piedzimstam pārdabiskajai dzīvei, tad Iestiprināšanā tiekam tajā stiprināti. Iestiprināšanas sakramentā saņemam īpašu Svētā Gara spēku, kā tas notika ar apustuļiem Vasarsvētku dienā. Līdz ar to Iestiprināšana ļauj pieaugt un padziļināties Kristības žēlastībai, jo dara dziļāku mūsu Dieva bērnu stāvokli un nostiprina mūsu saikni ar Baznīcu, lai mēs varētu liecināt par ticību ar vārdiem, kurus pavada darbi.
Iestiprināšana tiek piešķirta tikai reizi dzīvē. Lai to saņemtu, ir jābūt žēlastības stāvoklī, tāpēc ir nepieciešams pirms tam saņemt Gandarīšanas sakramentu. Dziļāka lūgšana palīdzēs atvērtībā saņemt Svēto Garu.
Iestiprināšanā ir nepieciešams krusttēvs vai krustmāte. Tie var būt arī tie paši, kas bija Kristības saņemšanas brīdī.
Iestiprināšanas rita būtiskākā daļa ir kristītas personas pieres svaidīšana ar svētīto hrizmu (eļļu), roku uzlikšana un vārdi: „Saņem Svētā Gara dāvanas zīmi.”

Iestiprināšanu parasti piešķir bīskapi. 

Euharistijas Sakraments

EUHARISTIJAS SAKRAMENTS

Sakramenti veido vienotu organismu, kurā katram atsevišķam sakramentam ir vitāli svarīga vieta. Šajā organismā Euharistija ieņem īpaši svarīgu vietu, jo tā ir „visas kristīgās dzīves avots un virsotne. Pārējie sakramenti ir saistīti ar Euharistiju un ir tai pakārtoti, jo svētā Euharistija sevī ietver pašu Kristu”(Vatikāna II koncils). Euharistijas sakramenta svinēšana ir visas Baznīcas liturģijas centrs, kurā piepildās pestīšanas noslēpums. Tāpēc neviena cita Baznīcas darbība nav tai pielīdzināma ne efektivitātē, ne pēc titula, ne pakāpes (sk. turpat).
Jēzus saka: "Es esmu dzīvā Maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs Maizes, tas dzīvos mūžīgi. Kas bauda manu Miesu un dzer manas Asinis, paliek manī un Es viņā” (Jņ. 6, 51, 56). Tātad Euharistija ir mīlestības sakraments, kurā Kristus sevi dāvā cilvēkam kā barību, lai dvēsele tiktu piepildīta ar žēlastību.
Vissvētais Sakraments jeb Euharistija ir Jēzus Kristus Miesa un Asinis zem maizes un vīna zīmēm.
Būdama uzticīga Kunga rīkojumam, Baznīca turpina darīt to, ko Kristus darījis Pēdējo vakariņu laikā: Viņš ņēma maizi, svētīja to, lauza un deva saviem mācekļiem, sacīdams: "Ņemiet un ēdiet, tā ir mana Miesa!" Tāpat Viņš ņēma biķeri ar vīnu, svētīja to un sacīja: "Dzeriet visi no tā! Šīs ir Manas Jaunās Derības Asinis" (Mt. 26, 26―28). Ar vārdiem: "Dariet to manai piemiņai!" (Lk. 22, 19) Jēzus pavēlēja apustuļiem darīt to pašu. Vienīgi priesteri un bīskapi var vadīt Euharistijas dievkalpojumu ― Svēto Misi un konsekrēt maizi un vīnu, lai tie kļūtu par Kunga Miesu un Asinīm.
Maize un vīns, priesterim Svētajā Misē atkārtojot Kristus sacītos vārdus un piesaucot Svēto Garu, kļūst par Kristus Miesu un Asinīm: tādējādi Kristus ir reāli un noslēpumaini klātesošs ar visu Viņa dvēseli un dievišķību. Šis īpašais klātbūtnes veids paaugstina Euharistiju pār visiem sakramentiem. Tādēļ Kristum Euharistijas jeb Vissvētākajā Sakramentā pienākas īpaša pielūgsme un gods. Vissvētā Sakramenta apmeklēšana un pielūgšana Baznīcā liecina par mūsu pateicību un mīlestību uz Kristu, kurš mūsu labā ir atdevis visu.
 Euharistijas svinēšanu Kristus iedibināja:
a)            lai Baznīcai būtu vispilnīgākais Upuris Dieva godināšanai ― Svētā Mise, kas ir galvenais, vissvarīgākais un ne ar ko citu neaizvietojams dievkalpojums,
b)            lai ticīgajiem būtu izcils līdzeklis savas vienotības ar Dievu padziļināšanai (Komūnija).


SVĒTĀ MISE

Svētā Mise jeb Euharistijas dievkalpojums ir pestīšanas, kuru Kristus īstenoja ar savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, piemiņa, Viņa vienīgā upura aktualizācija. Šī pestīšana kļūst klātesoša liturģiskās darbības rezultātā. Tie, kas piedalās Svētajā Misē, kopā ar visu draudzi piedalās pašā Kristus upurī.
Šajā dievišķajā upurī, kas ar priestera starpniecību tiek upurēts Svētajā Misē, ir klātesošs un bez asins izliešanas tiek upurēts tas pats Kristus, kurš uz krusta, asinis izlejot, pats sevi upurēja vienu reizi pār visām. Tādēļ šis upuris mūs patiesi šķīstī.
Svētā Mise ir Baznīcas dzīves sirds un virsotne, jo tajā Kristus savu Baznīcu un visus tās locekļus iekļauj savā slavas un pateicības upurī Tēvam. Ar šo upuri Viņš izlej pestīšanas žēlastību pār savu Miesu, kas ir Baznīca.
Svētās Mises liturģija norit saskaņā ar pamatstruktūru, kurā ir:
1) Vārda liturģija, kuru ievada sapulcēšanās un grēku nožēla, tad seko Dieva vārda uzklausīšana, sprediķis, vispārēja lūgšana un ticības apliecinājums,
2) Euharistiskā liturģija, kur ir maizes un vīna prezentācija, pateicība, konsekrācija (brīdis, kad maize un vīns Svētā Gara spēkā top par Jēzus Kristus Miesu un Asinīm) un komūnija.
Sv. Misē jāpiedalās vismaz svētdienās un obligātajās svētku dienās. Tās laikā:
a)      jāseko priestera darbībai pie altāra,
b)      kopīgi jālūdzas,

c)      jāatbild uz priestera vārdiem. 

SVĒTĀ MISE

Svētā Mise jeb Euharistijas dievkalpojums ir pestīšanas, kuru Kristus īstenoja ar savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, piemiņa, Viņa vienīgā upura aktualizācija. Šī pestīšana kļūst klātesoša liturģiskās darbības rezultātā. Tie, kas piedalās Svētajā Misē, kopā ar visu draudzi piedalās pašā Kristus upurī.
Šajā dievišķajā upurī, kas ar priestera starpniecību tiek upurēts Svētajā Misē, ir klātesošs un bez asins izliešanas tiek upurēts tas pats Kristus, kurš uz krusta, asinis izlejot, pats sevi upurēja vienu reizi pār visām. Tādēļ šis upuris mūs patiesi šķīstī.
Svētā Mise ir Baznīcas dzīves sirds un virsotne, jo tajā Kristus savu Baznīcu un visus tās locekļus iekļauj savā slavas un pateicības upurī Tēvam. Ar šo upuri Viņš izlej pestīšanas žēlastību pār savu Miesu, kas ir Baznīca.
Svētās Mises liturģija norit saskaņā ar pamatstruktūru, kurā ir:
1) Vārda liturģija, kuru ievada sapulcēšanās un grēku nožēla, tad seko Dieva vārda uzklausīšana, sprediķis, vispārēja lūgšana un ticības apliecinājums,
2) Euharistiskā liturģija, kur ir maizes un vīna prezentācija, pateicība, konsekrācija (brīdis, kad maize un vīns Svētā Gara spēkā top par Jēzus Kristus Miesu un Asinīm) un komūnija.
Sv. Misē jāpiedalās vismaz svētdienās un obligātajās svētku dienās. Tās laikā:
a)      jāseko priestera darbībai pie altāra,
b)      kopīgi jālūdzas,

c)      jāatbild uz priestera vārdiem. 

Svētā Komūnija

SVĒTĀ KOMŪNIJA

      Sv. Komūnijā zem maizes un vīna zīmēm mēs pieņemam pašu Kungu Jēzu Kristu.
      Dievbijīgi pieņemta sv. Komūnija stiprina mūsu garīgo dzīvi, jo:
a)      dara ciešāku mūsu vienotību ar Kristu,
b)      attīsta Kristībā saņemtās žēlastības dzīvi,
c)      dzēš ikdienišķos grēkus un attālina mūs no grēka nākotnē.
Baznīca uzliek ticīgajiem par pienākumu pieņemt Komūniju vismaz vienreiz gadā, Gandarīšanas sakramenta sagatavotiem. Taču, saskaņā ar Euharistijas jēgu, pienākas, ka ticīgie, ja ir cienīgi, pieņem Komūniju ik reizes, kad piedalās Svētajā Misē. (Sk. KBK 1388). Ieteicams sākt to darīt jau 7―8 gadu vecumā, kad apgūti ticības pamati. Bez tam katram ticīgajam ir sevišķs pienākums pieņemt Komūniju smagas slimības laikā.
Pirms Komūnijas pieņemšanas:
a) jāsagatavo dvēsele: jānožēlo savi grēki (tiem, kas apzinās, ka ir smagi grēkojuši, pirms Komūnijas jāsaņem Gandarīšanas sakraments) un Jēzus jāsagaida ar ticību un mīlestību,
b) jāsagatavo miesa: jāievēro euharistiskais gavēnis un jābūt attiecīgai ārējai stājai (žesti, apģērbs). Euharistiskais gavēnis nozīmē, ka 1 stundu pirms Komūnijas nedrīkst ēst un dzert (izņemot ūdeni un medikamentus). Slimniekiem euharistiskais gavēnis nav jāievēro.
c) jāievēro liturģiskie priekšraksti: kad priesteris paceļ Vissv. Sakramentu, kopā ar citiem jāsaka: "Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu, un mana dvēsele kļūs vesela." Kad priesteris, to sniedzot saka: "Kristus Miesa" (vai "Corpus Christi"), jāatbild: "Amen" un jāatver mute, lai saņemtu Svēto Komūniju.

Kādu laiku pēc Komūnijas nepieciešams pavadīt lūgšanā, jo tas ir svēts brīdis, kad zem redzamām zīmēm mūsos ienāk Dievs. 

Gandarīšanas sakraments

GANDARĪŠANAS SAKRAMENTS

Gandarīšana jeb Grēksūdze ir Kristus iedibināts sakraments, ar kuru saņemam grēku piedošanu.
„Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti; kam jūs tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti,” teica Kristus apustuļiem (Jņ. 20, 22―23). Tātad Kristus dara apustuļus līdzdalīgus savā varā piedot grēkus. Vienīgi priesteris, kas grēku piedošanas varu saņēmis no Baznīcas autoritāte, var Kristus vārdā piedot grēkus. (Sk. KBK 1444, 1495).
Gatavojoties grēksūdzei, vispirms ir jālūdz palīdzība no Dieva un tad jāizpilda piecas Gandarīšanas sakramenta daļas:
1)      sirdsapziņas izmeklēšana,
2)      grēku nožēlošana,
3)      apņemšanās vairs negrēkot,
4)      atzīšanās grēkos,
5)      gandarīšana Dievam un tuvākam.
Sirdsapziņas izmeklēšanā jāaplūko Dieva un Baznīcas baušļi, lai atcerētos, vai kādu no tiem neesam pārkāpuši (sk. 169. lpp.).
Grēku nožēlošana ir dvēseles sāpes par to, ka ar izdarītajiem grēkiem esam sāpinājuši Dievu.
Kad nožēla nāk no mīlestības uz Dievu, kuru mīlam pāri visam, tad to sauc par pilnīgu nožēlu. „Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret Tevi; es neesmu vairs cienīgs saukties par tavu dēlu” (Lk. 15, 21).
Nepilnīga grēku nožēla ir tad, ja tā rodas no riebuma pret grēku vai bailēm zaudēt mūžīgo dzīvi, bailēm no grēka soda.
Grēku nožēla ir vissvarīgākā Gandarīšanas sakramenta daļa, jo bez tās grēksūdze ir nederīga. Ir nepieciešams grēkus nožēlot pirms to izsūdzēšanas, lai grēku piedošanas brīdī mēs būtu sagatavoti šīs žēlastības saņemšanai.
Apņemšanās negrēkot ir labā griba vairs neatkārtot grēkus un izvairīties no visa, kas var ievest grēkā.
Jāatzīst priesterim vismaz visi nāvīgie grēki, ko atceramies kopš pēdējās grēksūdzes. Ja kāds lielu grēku ir piemirsis izsūdzēt, tad tas ir jāpasaka nākamajā grēksūdzē. Kas tīšām slēpj lielu grēku, tam grēksūdze ir nederīga. Baznīca iesaka regulāru atzīšanos ikdienišķajos grēkos, jo tā palīdz mums audzināt sirdsapziņu, cīnīties pret sliktajām nosliecēm un iet uz priekšu garīgajā dzīvē.
Grēksūdzes kārtība:
Kad būsi piegājis pie biktskrēsla, priesteris tevi svētīs ar Krusta zīmi. Reizē arī tu apzīmē sevi ar Krusta zīmi un tad uzrunā priesteri, vispirms sasveicinoties un tad saki: "Pēdējo reizi biju pie grēksūdzes... (kad?). Esmu grēkojis ar šādiem grēkiem:... (nosauc grēkus). Pabeidz ar vārdiem: „Vairāk grēkus neatceros, visus savus grēkus nožēloju, apņemos laboties un lūdzu grēku piedošanu.” Pēc tam klausies, ko tev saka priesteris. Brīdī, kad viņš tev dod grēku piedošanu, vēlreiz nožēlo savus grēkus, piemēram, ar vārdiem: Kungs Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! (pie sevis). Biktskrēslu atstāj tad, kad priesteris ir pieklauvējis par zīmi, ka grēksūdze ir beigusies.
Gandarīšana nozīmē darīt visu iespējamo, lai labotu grēka izdarīto zaudējumu, un veikt labos darbus vai lūgšanas, ko priesteris liek grēku sūdzētājam izpildīt.

Caur Gandarīšanas sakramentu Dievs dāvā grēciniekam piedošanu un mieru, viņš atgūst Kristības žēlastību, ko bija pazaudējis ar nāvīgu grēku. 

Slimnieku svaidīšana

SLIMNIEKU SVAIDĪŠANA

„Vai jūsu vidū ir kāds nevesels? Lai viņš aicina Baznīcas priesterus un lai tie aizlūdz par viņu, svaidīdami viņu ar eļļām Kunga vārdā. Ticības pilna lūgšana slimnieku glābs, un Kungs viņu piecels. Un ja viņš būtu grēkojis, tad grēki viņam tiks piedoti." (Jk. 5, 14―15)
Slimnieku sakraments ar Dieva žēlastībām stiprina cilvēka dvēseli un miesu kā vecuma nespēkā, tā arī nopietnas slimības gadījumā.
Piešķirot Slimnieku sakramentu, priesteris lūdzas par slimo un svaida ar svētītām eļļām slimnieka pieri un rokas. Ja slimnieks, kas saņēmis svaidīšanu, atgūst veselību, viņš var, no jauna smagi saslimstot, atkal saņemt šo sakramentu.
Ticīgajiem ir pienākums aicināt priesteri, kad vēl ir pietiekami laika, lai slimais varētu saņemt arī Gandarīšanas sakramentu un apzinīgi, ar ticību pieņemt Slimnieku sakramentu un sv. Komūniju. Mājiniekiem jādara viss iespējamais, lai priesteri, kurš ierodas ar Vissv. Sakramentu, attiecīgi sagaidītu ar aizdegtām svecēm un krustu vai svētbildi.

Sakramentu pieņemšanai slimnieks lai gatavojas pirms priestera ierašanās. Īpaša vērība jāveltī grēku nožēlošanai. Īsta, no Dieva mīlestības radusies grēku nožēla spēj mirstošo glābt arī tad, ja grēkus nebūs iespējams izsūdzēt. Priesteris piešķirs grēku piedošanu un Slimnieku sakramentu arī tad, ja slimo atradīs jau nesamaņā guļošu. Neatstāsim uz pēdējo brīdi šī sakramenta piešķiršanu, jo maldīgs ir uzskats, ka ja atnāks priesteris, tad slimnieks uzreiz mirs.

Priesterības sakraments

PRIESTERĪBAS (ORDINĀCIJAS) SAKRAMENTS

Priesteru uzdevums ir palīdzēt attīstīt visu kristiešu Kristības žēlastību. Tas ir viens no līdzekļiem, ar kuru Kristus nemitīgi ceļ un vada savu Baznīcu. Tie, kuri saņem Priesterības sakramentu, tiek ordinēti (iesvētīti) Baznīcas ganīšanai ar Dieva Vārdu un žēlastību Kristus vārdā. (Sk. KBK 1535, 1545).
Priesterība jeb Ordinācija ir Jēzus Kristus iedibināts sakraments, kas dod varu upurēt Svēto Misi, piešķirt Svētos sakramentus un mācīt ticības un tikumības lietās.
Šo sakramentu var piešķirt tikai bīskaps. Tā būtiskais rits ir roku uzlikšana kopā ar konsekrācijas lūgšanu.
Priesteriskais paaicinājums nāk no Dieva. „Neviens nedrīkst šo godu piesavināties, vienīgi tas, kas Dieva aicināts kā Ārons” (Ebr. 5, 4). Tam, kas domā, ka ir atpazinis zīmes, kas liecina par Dieva aicinājumu, šī vēlme jāuztic Baznīcas vadībai, kam pienākas atbildība sagatavot (šim nolūkam paredzētās mācību iestādēs) un tiesības aicināt kādu saņemt šo sakramentu. Kā Kristus izvēlējās sev mācekļus un apustuļus, tā arī tagad Baznīcas vadība izvēlas, kurus ordinēt par priesteriem vai bīskapiem.

Par priesteriem tiek ordinēti vīrieši, kuri ir neprecēti un vēlas saglabāt celibātu (sevi nedalīti veltīt Kungam) debesu valstības dēļ (Mt. 19, 12). 

Laulības sakraments

LAULĪBAS SAKRAMENTS

Laulības sakramenta žēlastība ir domāta laulāto mīlestības pilnveidošanai, viņu nešķiramās vienības stiprināšanai. Šīs žēlastības avots ir Kristus.
Laulība ir sakraments, kurā Dievs svētī vīrieti un sievieti, dodot viņiem tiesības laulāto kopdzīvei, kā arī žēlastības, kas palīdz veikt laulāto pienākumus. Derīgi noslēgta laulība nav šķirama – tā ir viena un uz mūžu.
Priesteris vai diakons Baznīcas vārdā pieņem laulāto piekrišanu un sniedz tiem Baznīcas svētību. Laulība tiek noslēgta vismaz divu liecinieku klātbūtnē. Laulības pamatā ir laulības slēdzēju savstarpējā piekrišana, tas ir vēlēšanās sevi dāvāt viens otram pilnīgi un galīgi, ar mērķi dzīvot uzticīgā un auglīgā mīlestības derībā.
Atbildot uz priestera jautājumiem, līgavainis un līgava apliecina, ka laulībā dodas pēc pašu vēlēšanās un ir gatavi uzņemties laulības pienākumus. Pēc tam priesteris tiem saka priekšā laulības zvēresta vārdus, ko laulājamie atkārto. Tāds ir būtiskais laulības rits.
Laulības parasti un tas būtu vēlams, notiek Svētās Mises laikā. Tāpēc jau laikus jāsagatavojas Gandarīšanas sakramenta pieņemšanai.
Gatavojoties laulībai, jau laikus (vismaz 6 mēneši iepriekš) jāierodas pie priestera, lai noskaidrotu, vai nav kādu kanonisku šķēršļu iecerētajai laulībai. Baznīca neiesaka laulību starp dažādu konfesiju pārstāvjiem, jo atšķirīgi reliģiskie uzskati var traucēt gan laulāto saprašanos, gan bērnu audzināšanu reliģiskajos jautājumos tomēr arī neliedz laulību šādos gadījumos.
Līdz laulību dienai katram jādzīvo šķīstībā un atturībā, jo laulāto tiesības dod tikai derīgi noslēgta laulība.
Derīgi noslēgta laulība ir nešķirama. Ja tomēr ir grūti dzīvot kopā, vīrs un sieva var dzīvot atsevišķi, bet ne viens, ne otrs nevar precēties ar kādu citu.

Katoļticīgie, kas apprecas, neievērojot laulības normas, atrodas smaga grēka stāvoklī, jo nevar saņemt grēku piedošanu. Dzimtsaraksta departamentā noslēgtā savienība vēl nenozīmē, ka ir noslēgta laulība Dieva un Baznīcas priekšā. Tomēr, ja dažādu iemeslu dēļ ir radušies sarežģījumi laulības dzīvē, svarīgi konsultēties ar priesteri. Laulību var atzīt par nederīgu Baznīcas Tiesa. 

Par lūgšanu

PAR LŪGŠANU

Lūgšana tāpat kā sv. Sakramenti ir viens no Dieva žēlastību avotiem. „Lūdziet un jums tiks dots,” saka Kristus (Mt. 7, 7).
Pirmām kārtām mums ir jālūdz žēlastības, kas nepieciešamas mūsu pestīšanai, jo tā māca Kristus: „Meklējiet vispirms Dieva valstību” (Mt. 6, 33). Tātad jālūdz, lai Dievs vada mūsu soļus pa labiem ceļiem, lai piedod mums grēkus, lai dod izturību labā un lai sargā mūs no ļauna.
Lūdzoties dažādās laicīgās vajadzībās, nepiemirsti, ka Dieva nodomi ir tālejoši un skar visu mūsu dzīvi kopumā, tāpēc arvien "lai notiek Tavs prāts!"
Bez tam lūgšanā mūsu pienākums ir arī godināt Dievu un pateikties par viņa dāvanām.
Ikdienas lūgšana ir ticības pilna sarunāšanās ar Dievu. Dievs grib, lai mēs to darītu bieži, t.i., viņš pats vēlas ar mums sarunāties. „Es klausīšos, ko Dievs Kungs runā” (Ps. 84, 9). Viņš runā caur mūsu sirdsapziņu, viņš sūta ik dienas mums labas domas, iepriecinājumus, iedvesmas. Atbildēsim arī mēs, bieži paceļot savas domas uz Dievu. „Lūdzieties Garā pie katras izdevības,” saka apustulis (Ef. 6, 18). Tas ir mūsu ikdienas kontakts ar Dievu. Tam jānotiek viegli un nepiespiesti, sagādājot iekšēju prieku.

Lūdzies īsi, bet bieži! Lūgšanu formulas („Tēvs mūsu...”, „Esi sveicināta, Marija...” u.c.), ko lieto kopīgās lūgšanās ir noderīgas arī privāti lūdzoties, it īpaši brīžos, kad esi izklaidīgs. 

Par kristīgo apbedīšanu

PAR KRISTĪGO APBEDĪŠANU

Kas savu mūžu ir kristīgi nodzīvojis, tam pienākas arī kristīgs apbedīšanas veids. „Svēta un derīga ir doma lūgties par mirušajiem, lai viņi tiktu atbrīvoti no grēkiem,” saka Sv. Raksti (Mak. 12, 46).
Katoliskais apbedīšanas rits būtībā ir aizlūgums par mirušo. Bēru dievkalpojuma ceremonijās un Baznīcas lūgšanās atspoguļojas cilvēku ticība Dievam un dvēseles nemirstībai, kā arī cerība un paļāvība uz Dieva žēlsirdību.
Atbilstoši Baznīcas dievkalpojumu garam ir jārīkojas arī bēru dalībniekiem, proti:
a) bēres jārīko bez liekas greznības un ārišķības. Cilvēkam, kas aicināts Dieva priekšā atbildēt par visiem saviem darbiem, vairāk ir vajadzīga ticības pilna lūgšana nekā skaļa mūzika. Kristīgai tradīcijai ir atbilstošāk, ja pavadītājiem rokās ir aizdegtas sveces, lūgšanu grāmatiņas un balsis, kas piedalās kopīgā aizlūgumā.
b) mirušā pavadītājiem dievkalpojumā ir jāpiedalās pēc iespējas aktīvi (atbildot uz priestera vārdiem, dziedot psalmus vai skaitot lūgšanas), it īpaši, ja dievkalpojums norit tautas valodā. Lūgums bērēs paņemt līdzi lūgšanu grāmatiņas. Gadījumos, kad kristīgā apbedīšana notiek bez priestera piedalīšanās, ticīgajiem ir ieteicams lūgties pašiem viena bēru dalībnieka vadībā gan mājās, gan kapsētā. Ir jāsaglabā teicamais ieradums bēru mājās dziedāt psalmus;
c) mirušā tuviniekiem jārod spēks ticībā, lai „neskumtu, kā tie, kam nav cerības” (1. Tes. 4, 13). Bez asarām parasti neiztiek, taču no skaļām raudām un vaimanām ir jāatturas, jo ticīgajiem jābūt paļāvīgiem Dieva gribai, „kurš mierina mūs visās mūsu bēdās” (2. Kor. 1, 4). Kad dievkalpojums par mirušo notiek baznīcā, ir ieteicams, lai bēru dalībnieki izsūdzētu grēkus un pieņemtu sv. Komūniju.
d) bēru mielastā jāiztiek bez reibinošiem dzērieniem. Bērēs ticīgie pulcējas uz lūgšanām, un tās neklājas noslēgt ar iedzeršanu. Ir jālauž sliktie ieradumi.
Kopējā mielasta dēļ bērēm nav piemērotas gavēņa dienas (piektdienas). Arī lielāko svētku dienās bēres nemēdz rīkot, jo svētkos ir citāds svinību raksturs.
e) uz mirušo tuvinieku kapa (galvgalī) ir jāuzstāda krusts par zīmi, ka viņi atdusas Kristū. Kapa vieta ir jāuztur kārtībā. Kristīgo kapsēta ir svētīta vieta līdzīgi kā dievnams. Uzposta kapsēta liecina ne tikai par pietāti pret mirušajiem, bet arī par cilvēku kultūru. Tā ir piemineklis bijušajiem cilvēkiem.

Atceries savus aizgājējus lūgšanās, it īpaši Svētajā Misē! Neaizmirsti lūgt priesterim nosvinēt svēto Misi aizgājēja nodomā. 

Par reliģiskas nozīmes priekšmetiem

PAR RELIĢISKAS NOZĪMES PRIEKŠMETIEM

Reliģiskas nozīmes priekšmeti (piem., krusts, svētbilde, rožukronis u.c.) ir pārdabisko lietu redzamie simboli, tāpēc tiem pienākas cieņa.
Krucifisku vai svētbildi dzīvoklī turi goda vietā kā savas ticības zīmi. Svētbildes priekšā tev ir vieglāk sakopoties lūgšanai. Bez tam svētītais priekšmets netieši var tev sagādāt zināmas Dieva žēlastības, jo, svētījot kādu lietu, priesteris Baznīcas vārdā lūdz Dieva palīdzību un aizsardzību tiem cilvēkiem, kas šo priekšmetu lietos. Tātad, lietojot svētītās lietas, ar tevi ir Baznīcas aizlūgums un tu vari iemantot ne tikai savu, bet arī Baznīcas lūgšanu augļus.
Baznīca svētī ne tikai reliģiskas nozīmes priekšmetus, bet arī citas lietas, kas ir cilvēku rīcībā (dzīvokli, darbarīkus, ēdienu utt.). Tomēr jāatceras, ka šīs svētītās lietas nav amuleti un paši no sevis tie nespēj dot svētību, jo visu svētību devējs ir Dievs.

Baznīca ir tava garīgā Māte. Viņa lūdz tev Dieva svētību un vēlas, lai tu arī nēsātu Dieva svētības redzamu zīmi ― svētītu krustiņu vai medaljonu, kā tas kristiešiem ir parasts. 

Par uzvešanos Baznīcā

PAR UZVEŠANOS BAZNĪCĀ

Uz baznīcu ejam, lai kopīgi dievkalpojumā vai arī privātā lūgšanā godinātu Dievu. Baznīcā jāievēro liturģiskie priekšraksti un sabiedriskā vietā pieņemtās uzvedības normas.
Kājās stāvēšana dievnamā tiek uzskatīta kā cieņas apliecinājums šai svētajai vietai un arī pašam Dievam. Tā ir normāla lūgšanas pozīcija tāpat kā stāvēšana ceļos. Soli atstājami vecāku cilvēku rīcībā, izņemot, ja tie ir brīvi.
Lokot ceļus, ticīgie godina Vissvētāko Sakramentu. Baznīcā ir jāloka ceļi pret galveno altāri, kurā Vissv. Sakraments glabājas. Tas jādara, ienākot dievnamā un atstājot to, kā arī šķērsojot dievnama centrālo jomu. Ja pret Vissv. Sakramenta altāri nav nodoma uzkavēties lūgšanā, tad ejot nometas tikai uz viena ceļa. Uz lūgšanu nav jāmetas ceļos ne durvju tuvumā, ne citā sašaurinātā ejā, lai netraucētu cilvēkiem pārvietoties.
Ienācis baznīcā, vispirms pagodini Vissvētāko Sakramentu ar īsu lūgšanu, jo dievnama altārī zem maizes zīmēm mājo Pestītājs. Viņa klātbūtnei par zīmi galvenā altāra priekšā pastāvīgi deg "mūžīgā uguntiņa”. Sievietēm pieklājas baznīcā iet ar galvassegu. Pirms dievkalpojuma ieņem brīvāko vietu, no kurienes var redzēt altāri. Saskaņā ar senu tradīciju sievietes dievnamā stāv kreisajā pusē, bet vīrieši ― labajā. Ģimenes locekļi var turēties kopā. Ja tev līdzi ir mazs bērns, parūpējies, lai viņš varētu noskatīties dievkalpojuma ceremonijas, un klusām paskaidro, kas notiek pie altāra.
Dievkalpojuma laikā jāseko līdzi priestera darbībai un jāpiemērojas ticīgo draudzei, pēc iespējas piedaloties kopīgā lūgšanā, dziesmā vai liturģiskā darbībā. Krusta zīmi arvien dari glīti un bez steigas. Kopā ar citiem svarīgākajās dievkalpojuma daļās nometies ceļos (konsekrācijas laiks, sv. Komūnijas brīdis, svētības saņemšana). Ja tev ir laba balss, neatsakies dziedāt baznīcas korī vai kopā ar tautu. Kad priesteris lūgšanas lasa vai dzied pārmaiņus ar tautu, tad lūdzies kopā ar citiem, aktīvi atbildot uz priestera vārdiem. Baznīcā jāatturas no privātām sarunām, skaļas klepošanas, apkārt staigāšanas u.c. izdarībām, kas traucē dievlūdzējus.
Privāti lūdzoties, baznīcā jāizvairās no pārāk individuālām dievbijības izpausmēm. Citiem nav jāredz tavas asaras un nav jādzird tavi lūgšanas vārdi! Klusai privātai lūgšanai var nodoties arī kopēja dievkalpojuma laikā, bet jāatturas no tādas darbības, kas redzami neattiecas uz dievkalpojumu. Biktēties dievkalpojuma laikā atļauts, bet nevajadzētu to ieviest par tradīciju. Priesteris biktskrēslā ir vismaz pusstundu pirms dievkalpojuma, tādēļ atnāc savlaicīgi un izsūdzi grēkus. Pie sv. Komūnijas jāiet grupās: tātad, dzirdot zvaniņu ieņem vietu pie dievgalda, turoties kopā ar citiem, bet nevis viens pats otrā dievgalda galā. Ejot pie bikts vai pie dievgalda, vai arī relikvijas godināt un citos tamlīdzīgos gadījumos, nedrīkst spiesties citiem virsū, kaut arī nāktos ilgāk gaidīt savu kārtu.
Mīli savas draudzes baznīcu un labprāt to apmeklē! Ja tev ir jāpārbrauc uz citu dzīves vietu, noskaidro, kur ir tuvākais katoļu dievnams. Informāciju vari atrast Katoļu kalendārā vai internetā www.katolis.lv. Līdz ar apmešanos jaunajā vietā uz pastāvīgu dzīvi tuvākais dievnams kļūst par tavu draudzes baznīcu. Baznīcu torņi jau iztālēm paceļas pār pilsētu vai ciematu. Tie ir pilsētas rota. Tomēr dievnami nav celti skaistumam, bet lūgšanai. Augstie torņi pirmām kārtām aicina dievlūdzējus.
„Patiesi, labāka ir viena diena Tavos pagalmos nekā tūkstoš citas”(Ps. 83, 11).


Par liturģisko gadu

PAR LITURĢISKO GADU

Baznīcai ir savs kalendārs. Tajā atzīmēti gan tie notikumi, kas saistās ar Pestītāja dzīvi, gan arī svēto cilvēku piemiņas dienas (parasti viņu nāves gadadiena). Liturģisko gadu sastāda pieci īsāki vai garāki laika posmi, proti: Adventa, Ziemsvētku, Gavēņa un Lieldienu laiks, kā arī ”parastais” gadalaiks. Šie laika posmi grupējas ap divām galvenajām svētku dienām - Kristus dzimšanas un Kristus augšāmcelšanās svētkiem.
Tātad liturģiskais gads ir cilvēku atpestīšanas svarīgāko notikumu ikgadējā atzīmēšana (svinēšana). Tas ir pamazām veidojies visā garajā Baznīcas pastāvēšanas laikā. Liturģiskā gada posmi un atsevišķas svētku dienas, dievkalpojumu ceremonijas un lūgšanas, Sv. Rakstu lasījumi un sprediķi uztur piemiņā svēto vēsturi, atsvaidzina un atgādina mums visu to, ko Dievs ir darījis un dara cilvēku pestīšanas labā.
Tiešais liturģiskā gada mērķis ir veicināt publisko Dieva godināšanu, kā arī panākt, lai mēs, rūpējoties pat laicīgo dzīvi, domātu arī par to , „kas ir augšā, kur ir Kristus pa Dieva labajai rokai"(Kol.3,1).

A) Adventa un Ziemsvētku laiks

Advents (atnākšana) ir četru nedēļu ilgs sagatavošanās laiks pirms Ziemsvētkiem. Baznīcas liturģija Adventā mums atgādina, ka Dievs ir nācis pasaulē kā Pestītājs un kā viņš vēl atnāks pastarā dienā kā Tiesnesis.
Par pestītāja atnākšanu tika pravietots, un dievbijīgie ļaudis viņu gaidīja ar ilgošanos. Arī tagad ticīgo sirdīs Adventa laiks ienes priecīgas ilgas pēc Dieva. "Paceliet savas galvas, jo tuvojas jūsu pestīšana" (Lk.21,28)
Gaidot Ziemassvētkus, ticīgie ar īpašu mīlestību atceras arī Dievmāti.
8. decembrī ir Vissv. Jaunavas Marijas Ieņemšanas svētki. Baznīca atzīmē, ka šo Jaunavu, gaidāmā Pestītāja Māti, pats Dievs ir darījis par "svētītu starp sievietēm" (sal.Lk.1,28) un pasargājis viņu no iedzimtā grēka vainas. Dievnamos agrās rīta stundās pie viņas altāra Adventā tiek upurētas t.s. Rorātmises, kurās ticīgie labprāt piedalās.
Gatavojoties Kristus dzimšanas svētkiem, ticīgajiem ir ieteicams:
a)      izsūdzēt grēkus un pieņemt sv. Komūniju,
b)      biežāk piedalīties dievkalpojumos,
c)      kāzu u.c. svinību gadījumos atturēties no trokšņainām, pasaulīgām izpriecām.
Ziemassvētku vigilijā vakarā pēc dievkalpojuma ticīgie savās ģimenēs rīko kopīgu mielastu, kurā lauž un savstarpēji izdala svētītās oblātas. Oblātas ir maize, kādu lieto sv. Misē, bet kas nav konsekrēta. Ziemassvētku galdā tās liek uz siena, kas pārklāts ar baltu drānu. Oblātas dala par zīmi kristīgajai tuvākmīlestībai.
25. decembris ir Kristus dzimšanas svētki, diena, kas veltīta Dieva dēla cilvēktapšanas piemiņai. „Dāvida pilsētā jums piedzima Pestītājs” (Lk.2,11). Katrs ticīgais, kas vien spēj, šai dienā cenšas piedalīties dievkalpojumā Pestītāja godam. Pievilcīgu noskaņu šajos svētkos rada svecīšu mirdzums eglītēs, Svētās Nakts notikumu attēlojums Betlēmē un senas, mīļas Ziemsvētku melodijas...
Ziemsvētku laika posms ilgst līdz Kunga Kristīšanas svētkiem.
Svētdienā pēc Ziemsvētkiem ir sv. Ģimenes svētki. Bērns Jēzus savas Mātes un audžutēva sv. Jāzepa apgādībā „auga gudrībā, gados un žēlastībā pie Dieva un ļaudīm" (Lk.2,52). Šī svētā Ģimene ir par paraugu ticīgajiem.
Ziemsvētku oktāvā (astotajā dienā) sākas arī civilais gads. Ticīgie to iesāk, piesaucot Dieva palīdzību, it īpaši lūdzoties par mieru pasaulē (Miera diena). Baznīcas dzīve Jaungadu atzīmē kā svinamu dienu zem titula J.Marija – Dieva Māte.
6. janvāris ir Kunga Parādīšanās jeb Triju Ķēniņu diena. Pestītājs savu atnākšanu darīja zināmu. "Kur ir jaunpiedzimušais jūdu Ķēniņš?" jautāja iebraucēji no tālām zemēm. „Mēs austrumos redzējām viņa zvaigzni un atnācām viņu pagodināt" (Mt.2,2). Tā ir sena svētku diena, kas pazīstama jau 4.gs. sākumā. Sākotnēji to atzīmēja arī kā Kristus dzimšanas svētkus. Saskaņā ar senu tradīciju ticīgie Triju Ķēniņu dienā ar svētītu krītu iezīmē sava dzīvokļa durvīs trīs krustiņus (gada pirmie divi cipari, tad +K +M +B un gada pēdējie divi cipari) par zīmi tam, ka arī viņi godina Kungu un izlūdzas viņa svētību.
Svētdienā pēc Triju Ķēniņu dienas Baznīca atzīmē Pestītāja kristību Jordānā. Ar to Baznīcas kalendārā Ziemsvētku laiks arī noslēdzas.
Taču paliek vēl viens notikums no Jēzus bērnības, ko Baznīca atzīmē 2. februārī, t.i., Kunga prezentācija templī. Četrdesmitajā dienā pēc K. Jēzus dzimšanas Marija un Jāzeps „nesa uz Jeruzalemi, lai stādītu viņu Kungam priekšā” (Lk.2,22). Tautā to sauc par Sveču dienu, jo dievkalpojuma laikā tiek svētītas sveces, kas ir Kristus gaismas simbols. Svētītās sveces ticīgie iededz reliģisku svinību gadījumos, piem., kristot bērnu, pirmo reizi ejot pie dievgalda, sagaidot priesteri mājās ar Vissv. Sakramentu, tāpat cilvēka nāves brīdī, kā arī aizlūdzot par mirušo.

B) Gavēņa un Lieldienu laiks

Mūsu pestīšanai svarīgāki ir tie notikumi, kas saistās ar Kristus dzīves pēdējo posmu. Tos atzīmējam Gavēņa un Lieldienu laikā.
Gavēņa laiks ir sagatavošanās Lieldienām. Simboliski šis laiks atgādina tās 40 dienas, ko Pestītājs pavadījis tuksnesī lūgšanā un gavēnī pirms savas publiskās darbības. (No Gavēņa 1.svētdienas līdz Lielajai Ceturtdienā, kad sākas Lieldienu svinības, ir tieši 40 dienas.)
Gavēņa laiku ievada Pelnu diena (trešdiena), kad priesteris dievkalpojuma laikā svētī pelnus un, kaisot tos virs katra ticīgā galvas, saka vārdus, ko Dievs teica pirmajiem cilvēkiem, izraidot tos no paradīzes: Atceries, cilvēk, ka puteklis esi un par putekli pārvētīsies (sal.Radīš.3,19). Šī ceremonija ir gandarīšanas zīme. Atgriešanās un gandarīšana par grēkiem ir nepieciešama, lai cilvēks varētu iemantot atpestīšanas augļus. Gavēņa laikā gandarīšanas pienākums tiek īpaši uzsvērts.
Attiecībā uz ēdienu kā Adventa, tā arī Gavēņa laikā Baznīca īpašas prasības neuzstāda (izņemot tās, kas minētas 372.lpp.), toties aicina ticīgos, lai viņi atturētos no laicīgām izpriecām, pilnīgāk ievērotu Dieva tuvākmīlestības likumus, kā arī lai meklētu Dieva žēlastību, lūdzoties un pieņemot sv. Sakramentus. Baznīcas likums nosaka, lai ticīgie Gavēņa vai Lieldienu laikā izsūdzētu savus grēkus un pieņemtu Svēto Komūniju.
Septiņas Gavēņa nedēļas kā septiņi kāpieni ved mūs pretī Lieldienu svētkiem. Ir vērts gavēņa laikā atteikties no kāda netikuma vai arī lietas, pie kuras ikdienā esam ļoti pieraduši.
Saskaņā ar ļoti senu ieradumu divas nedēļas pirms Lieldienām baznīcās tiek aizsegti visi krucifiksi. Dažādi ir skaidrots šis ieradums. To saprotam kā gandarīšanas zīmi, kas atgādina, ka mēs neesam cienīgi skatīt Dievu, kas mūsu dēļ uzņēmās ciešanas un nāvi.
Ar Pūpolsvētdienu sākas Lielā jeb Klusā nedēļa. Šai svētdienā atceramies, kā Kristus dažas dienas pirms nāves, ļaužu priecīgi sveikts, ieradās Jeruzalemē, lai piepildītu savu pasaules Pestītāja misiju. „Daudz ļaužu klāja ceļā savas drēbes, bet citi cirta un klāja ceļā koku zarus”(Mt.21,8). Šim gājienam par piemiņu ir Pūpolsvētdienas procesija, kuru ievadot, priesteris svētī palmu zarus vai pūpolus. Sv. Mises laikā tiek lasīts Kristus ciešanu apraksts.
Ar Lielās Ceturtdienas dievkalpojumiem tiek ievadītas Lieldienas, t.i., trīs svētās dienas Kristus nāves un augšāmcelšanās piemiņai.
Lielajā Ceturtdienā notiek sv. Mise par piemiņu Pēdējam Vakarēdienam, kura laikā Kristus iestādīja un dalīja apustuļiem Vissvētāko Sakramentu (Dievmaizi). „Ņemiet un ēdiet: Šī ir mana Miesa”(Mt.26,26). Arī ticīgajiem šai dienā ir ieteicams pieņemt sv. Komūniju tieši Mises laikā.
Dievkalpojuma beigās Vissv. Sakraments tiek procesijā aiznests un novietots īpašā altārī. Tauta to sauc par ”cietumu” vai „tumsību vietu”, jo Kristus šai vakarā tika nodots. "Tad kareivji un virsnieks, un jūdu kalpi apcietināja Jēzu un sasēja viņu" (Jāņa 18,12), Šī notikuma traģiskais raksturs izpaužas arī ārēji Baznīcas liturģijā, jo Vissv. Sakramenta mājiņa lielajā altārī paliek atvēta un tukša, altāris stāv neapsegts, ērģeles un zvani ir apklusuši līdz pat Lielajai Sestdienai.
Lielā Piektdiena ir Kristus nāves diena un reizē arī cilvēces grēku izpirkšanas diena. Jau turpat uz Golgatas grēcinieks izdzirda Kristus vārdus: „Šodien tu ar mani būsi paradīzē”(Lk.23,43). Baznīca šai dienā lasa Evaņģēliju par Kristus notiesāšanu un lūdzas par visiem — ticīgiem un neticīgiem.
Pēc šī aizlūguma krustam tiek noņemts pārsegs un ticīgo priekšā stājas Pestītāja tēls pie krusta: „Raug, krusta koks, kurā pacelts pasaules Pestītājs! Nāciet, pielūgsim viņu!” skan aicinājums. Ticīgie nāk un, godinot Pestītāja nāves un ciešanu piemiņu, skūpsta Krustā sistā kājas.
Pēc tam seko sv. Komūnijas rits un procesija ar Vissv. Sakramentu uz „Kristus kapa” altārī. Šai altārī ziedos un sveču gaismā ticīgie skata Kunga Jēzus tēlu (guļošu kapā) un virs tā – monstrancē Vissvētāko Sakramentu. Svētapcerē ticīgie šeit labprāt uzkavējas, pielūdzot Pestītāju, kurš „pats sevi atdeva, lai mūs izpestītu no ikvienas netaisnības” (Ti.2,14). Šajā dienā un lielajā Sestdienā netiek svinēta svētā Mise.
Dievkalpojumi Kristus augšāmcelšanās piemiņai – Lieldienu vigilijā, parasti sestdienas pēcpusdienā vai vakarā.
Vispirms tiek svētīta uguns un tiek aizdegta Lieldienu svece — Kristus simbols. Procesijā nesot Lieldienu sveci, visi dodas baznīcā, kur ticīgie no šīs sveces uguns aizdedz arī savas sveces. Tas ir simbols ticībai un Dieva žēlastībai, kas apgaismo cilvēku prātus un sirdis. (Daudzējie šo uguni aiznes un iededz savas mājas pavardā.) Baznīca slavina Pestītāju īpašā Lieldienu dziedājumā un lasa izvilkumus no Sv. Rakstiem par žēlastībām, ko Dievs ir izlējis pār savu tautu. Tāds ir ievads Misei Lieldienu vigilijā.
Sv. Mises laikā, priesterim intonējot „Gloria" dziedājumu, ieskanas visi baznīcas zvani un ērģeles. Dievnams pielīst pilns ar priecīgām skaņām. Evaņģēlijā tiek lasīts par sievietēm, kas ir nākušas pie Kristus kapa un atradušas to tukšu. „Viņš ir augšāmcēlies,” vēstī eņģelis (Mk.16,6).Skan līksms Alleluja.
Baznīcā no seniem laikiem Lieldienu svinības ir saistītas ar kristību liturģiju. Apustulis Pāvils kristību salīdzina ar guldīšanu kapā, kam seko augšāmcelšanās, jo šai Sakramentā cilvēki atdzimst jaunai pārdabiskai dzīvei (sal.Rom.6,3 -5). Tādēļ Lieldienu vigilijas Misē tiek svētīts kristības ūdens un ticīgie atjauno savus kristības solījumus, kas pieprasa atsacīties no ļauna un pastāvēt stipriem ticībā uz Dievu.
Lieldienās ir ieradums svētīt arī ēdienus, jo arī pats Kristus ir svētījis un pavairojis maizi, un ir devis mums sv. Komūniju, t.i., ēdienu, „kurš pastāv mūžīgai dzīvei” (Jāņa 6,27). Tomēr lai Lieldienu maltītes svētīšana neaizēno pašu svarīgāko – Kristus nāves un Augšāmcelšanās notikumu.
Lieldienu svētdienas rītā notiek vēl īpašs rezurekcijas jeb augšāmcelšanās dievkalpojums ar svinīgu procesiju, kas iet trīs reizes ap baznīcu un noslēdzas ar sv. Misi pie galvenā altāra.
Kunga Jēzus augšāmcelšanās saistās ar viņa aiziešanu debesīs (40. dienā) un ar Svētā Gara atsūtīšanu (50. dienā). Tādēļ Lieldienu laiks aptver arī šos svētkus. Veselas septiņas nedēļas Baznīcas liturģijā turpinās Lieldienu atskaņas, jo šai laikā atceramies godības pilno posmu Kristus dzīvē, kad viņš jau pēc savas augšāmcelšanās vēl bija kopā ar saviem mācekļiem, „viņiem parādīdamies un runādams par to, kas attiecas uz Dieva valstību" (Ap.d.1,3).
Līdzīgi kā apustuļi, kas pēc Kunga Jēzus aiziešanas uz debesīm „vienprātīgi nodevās lūgšanai” (Ap.d.1,14), Tāpat arī ticīgie deviņas dienas pirms Vasarsvētkiem īpaši lūdzas uz Dievu Svēto Garu, lai ietērptos spēkā no augstumiem” (Lk.24,49)
Ar Vasarsvētkiem, kad dievnami ietērpjas zaļā bērzu rotā, noslēdzas Lieldienu laiks.
Vasaras un rudens periods nav vairs veltīts kāda atsevišķa posma apcerei no Kristus dzīves, bet gan visam cilvēku pestīšanas noslēpumam kopumā.
Ir svarīgi, lai mūsu dzīve sastādītos nevis no tukšām vai grēcīgām, bet gan no svēti pavadītām dienām. Lūk, mūsu dzīves dienām svētu raksturu piešķir Baznīcas liturģija, kurai dzīvojot līdzi, mēs godinām Dievu un iekļaujamies atpestīšanas darbā.